5.Ariel's Pink Haunted Graffiti-Before Today
Nu,ko Top5 ir klāt! Šogad albumi par brīnumu paši sakārtojās attiecīgajās pozīcijās un īpaši galva nebija jālauza. Markam Rozenbergam šis gads bija liels-pēc vairāku lo-fi albumu izdošanas gandrīz vai desmit gadu garumā, beidzot viņš iznāca laukā no pagrīdes un savus eksperimentus piedāvāja daudz lielākam cilvēku skaitam. Šajā laikā tika sacerētas pulka dziesmas, tāpēc Before Today varētu pat nosaukt par Best of. Iespējams, daudziem viņa līdzšinējiem faniem nepatika šāda maza komercija, bet galvenā tomēr paliek mūzika. Albuma galvenais dzinējspēks ir šeit dzirdamā noskaņa-sākot no hipijkultūras, vieglas un gaisīgas rokmūzikas, 80to drūmajiem trokšņiem un beidzot ar mūsdienu saulainajiem eksperimentiem. Katrā ziņā šis albums man bija līdzi visu vasaru un it īpaši labi tas skanēja Grieķijā, laiskojoties pludmalē un dzerot vīnu..
4.Arcade Fire-The Suburbs
Objektīvi šis ir gada labākais albums, un tomēr trīs albumi šogad ir aizrāvuši vairāk un devuši lielāku muzikālo gandarījumu. Protams, es saprotu to, ka šis albums ir lielisks, jo atgriezties ar tik spožu trešo albumu nav viegli, katra dziesma skan kā hits un visas dziesmas līmējas klāt viena pie otras perfekti, tāpat arī muzikāli apvienība ir spējusi kļūt pilnvērtīgāka un, visbeidzot, grupas koncerti ir labākais, kas šogad apkārt visai pasaulei redzēts, bet..pietrūkst emociju. Manuprāt, grupa, nekad mūžā nepārspēs Funeral, jo lai arī tas nebija tik labi muzikāli noslīpēts, tajā atrodamie katarses momenti laikam vairs nebūs pārspējami. Dziesmas iekš The Suburbs ir lielas un grandiozas, taču stāsti par dzīvi priekšpilsētā neatstāj to efektu,ko stāsti par bērēm. Un, tāda grupa, ka Arcade Fire bez emocionāla pārdzīvojuma nav Arcade Fire, un The Suburbs es to nedzirdu, tikai daudz ļoti labu dziesmu.
3.Salem-King Night
Salem es izdzirdēju jau pērnajā gadā un beidzot sagaidīju visu lielo LP šogad. King Night ir albums, kuru diezvai vispār var mēģināt ielikt jebkādos žanru rāmjos vai loģiski paskaidrot, kas albumā ir dzirdams. Nevajadzētu baidīties un tomēr dziļāk ieklausīties King Night skaņās, jo visbiežāk cilvēkiem šķiet, ka tā ir viena tumša skaņa, kas pie tam uzden depresiju. Dziesmas izklausās it kā būtu ierakstītas kādā baznīcā vai katedrālē, apvītas ar drūmu noskaņu, taču tam visam fonā tiek risināti dažādi un ļoti interesanti muzikāli eksperimenti, kuri, pie tam , sajaucas ar dīvainu dziedāšanu, kuru nav iespējams atšifrēt. Salem pagātne saistās ar dažādām skarbām ķīmiskām vielām, ko, iespējams, izjūt arī šis albums, taču neuzskatu, ka albums būtu domāts tikai pasaules sāpi izjutušajiem, to ir vēlams klausīties jebkuram, kurš vēlas atklāt jaunas un interesantas skaņas.
2.Tame Impala-Innerspeaker
Tas nu gan bija liels pārsteigums, ka šogad labākais rokmūzikas albums nāk no Austrālijas. No zemes, kur viss šķita apstājies, ir nākuši jauni un ļoti talantīgi jaunieši. Neko jaunu jūs šeit nedzirdēsiet, bet tas vairāk domāts tiešā nozīmē, jo man klausoties šo albumu, vienmēr ir sajūta, ka esmu atceļojis kādas četras dekādes atpakaļ pagātnē. Albums izklausās ļoti dzīvs, pilnībā iemieso 60to gadu noskaņu un nav jaušamas nekādas komercijas pēdas, neskatoties uz to, ka tas ir apstrādāts studijā(lieli nopelni Deividam Frīdmenam).Protams, ir neskaitāmas references uz lielām grupām(it īpaši uz Bītliem), taču diezvai būtu iespējams no tā izvairīties. Katrā ziņā muzikālie atrisinājumi, negaidīti vokālie un ritma eksperimenti kopumā atstāj ļoti labu iespaidu.
1.Flying Lotus-Cosmogramma
Kā es agrā maija rītā izdzirdēju pirmās Cosmogrammas skaņas, tā uzreiz sapratu, ka gada albums ir noteikts. Jau kopš 1983 un Los Angeles Elisons bija liekams pie t.s. perspektīvajiem māksliniekiem, jo eksperimenti un skaņas nebija tik noslīpētas un vienotas, lai paziņotu jauno mesiju. Cosmogramma pierāda to, ka neviens cits uz pasaules neko šādu nedara un visticamāk FlyLo ir cilvēks, kurš ir pilnīgs pirmssākums kaut kam jaunam un lielam, gluži kā pirms daudziem gadiem tas bija ar Aphex Twin vai Boards of Canada. Albumu varu klausīties miljoniem reižu, bet tāpat ar katru reizi pieķeru sevi pie domas, ka atkal dzirdu kaut ko jaunu. Katra dziesma sastāv no ļoti daudzām smalkām detaļām, ka pilnībā jābrīnās, kā pats Elisons to visu ir mācējis salikt pa plauktiņiem. Tāpat Cosmogramma ierakstā piedalījās daudzi lieliski mākslinieki, kā Toms Jorks un Ravi Koltreins, kas visu padara vēl eklektiskāku. Pilns ar atsaucēm uz visu, kas jebkad dzirdēts elektroniskajā mūzikā, vienreizējs bīts un pilnīga žanru nojaukšana sapludinot dažādus mūzikas stilus. Fantastiski!!
